Par šobrīd izcilāko vijolnieku pasaulē dēvētais vācietis Deivids Garets (37) pirmo reizi ar koncertu Latvijā viesosies šā gada 8. decembrī. Rudenī mūziķis ieradies Rīgā, lai tiktos ar mediju pārstāvjiem. Ekskluzīva iespēja sarunāties ar vijolnieku dota portālam Kasjauns.lv.

Deividu Garetu pie mums vislabāk zina, kā virtuozo vijolnieku, kurš divas reizes labojis Ginesa rekordu, visātrāk nospēlējot Rimska Korsakova skaņdarbu „Kamenes lidojums”.

Mūsu galvaspilsētā mūziķis viesojas oktobra vidū, kad saulainā pēcpusdienā tiekamies Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Starp citu, Deivids līdzi paņēmis arī vijoli, kas ir viņa „dvēseļu biedrs” un vienmēr ceļo līdz ar īpašnieku, lai kurp viņš dotos. Par to mēs parunāsim mazliet vēlāk.

Tāpat mazliet vēlāk arī atklājas, ka mūziķis, kurš radis uzstāties simtiem tūkstošu skatītāju priekšā, ir mazliet kautrīgs. Viņš atzīst, ka justos neērti pēkšņi sākt spēlēt plašajā bibliotēkā, kur savās gaitās uzturas ne mazums ļaužu. Taču, ja atrastos kāda slēgta telpa, ļoti labprāt uzspēlētu. To Garets arī izdara, pirms doties tālāk, kur viņu jau gaida citi.

Šis, iespējams, ir viens no apnicīgākajiem jautājumiem, ko nākas dzirdēt, taču cilvēkus allaž interesē, ko mākslinieks domā par viņu pilsētu. Kādi ir jūsu pirmie iespaidi?
Esmu šeit no vakar vakara. Ieradāmies ap vienpadsmitiem, bet šorīt cēlāmies ļoti agri. Pulksten 6:45 bija jābūt uz sarunu TV studijā. Sniedzu intervijas jau no agra rīta. Nav sanācis daudz ko redzēt, taču, lūkojoties ārā pa logu, redzu, ka jums ir skaista upe. Man ļoti patīk bibliotēkas arhitektūra. Ar šo celtni cilvēki noteikti ļoti lepojas un es piekrītu. Bibliotēka ir ļoti skaista, tā man ļoti patīk!

Kā jūs izskaidrotu cilvēkam, kurš nav mūziķis, ar ko Stradivari vijole ir labāka un īpašāka par citām „parastajām”?
Es neteiktu, ka tā ir galvastiesu labāka! Es šo vijoli pielīdzinātu vīnam, kas ar gadiem kļūst labāks. To pašu var attiecināt arī uz vijolēm. Pat labākajām mūslaiku vijolēm ir nepieciešams laiks, līdz tās sāk skanēt patiešām labi. Nav tāda vijoļmeistara, kurš uzreiz var piešķirt vijolei tās lielisko skanējumu.
18. gadsimtā Kremonā bija ļoti labi meistari, izcili savā arodā. Ja Leonardo da Vinči nosaucams par izcilību glezniecībā, šos cilvēkus varēja dēvēt par visaugstāk kvalificētajiem vijoļu darināšanā. Šīs vijoles ne tikai lieliski skan, bet arī vizuāli ir ārkārtīgi skaistas.

Pirmo Stradivari vijoli saņēmāt 11 gadu vecumā kā dāvanu no tā laika Vācijas prezidenta Riharda fon Veiczekera. Ko jums tik agrā vecumā nozīmēja Stradivari vijole?
Nešaubīgi, tā nozīmēja ļoti daudz. Taču diemžēl jāatzīstas, ka šī vijole nekļuva par manu dvēseļu biedreni. Tās skanējums nebija tāds, kādu vēlējos. Zinu, tas izklausīsies dīvaini, jo visi taču domā, ka ikviena Stradivari vijole skan izcili. Taču tā nav. Katra Stradivari vijole skan atšķirīgi.
Jutos ļoti pagodināts un vijole man ļoti patika, taču ir atšķirība vai instruments tev patīk jeb tu to mīli. Tagad man ir Stradivari vijole, kas skan nevainojami. Tieši tā, kā sajūtu to skanam savā iztēlē.

Jaunajā albumā „Rock Revolution” jūs spēlējat arī elektrisko vijoli tādos skaņdarbos kā „Purple Rain” un „Stairway To Heaven”. Vai elektrisko vijoli izmantojat arī koncertos?
Jā, jūs to dzirdēsiet arī koncertā Rīgā. Jūtos ļoti saviļņots, jo tas būs mans pirmais koncerts jūsu zemē!

Ieradīsieties tikai ar grupu jeb dzirdēsim un redzēsim arī orķestri?
Šobrīd koncertējam tikai ar grupu. Tā kā apceļojam visu pasauli, loģistikas ziņā šis patlaban ir labākais risinājums. Varbūt nākamreiz aicināsim uz sadarbību vietējos orķestrus. Man tas ļoti patiktu!

Esmu lasījusi, ka jums bija ārkārtīgi vērtīga Gvadanīni vijole, ko nejauši salauzāt. Kā tas gadījās?
Negadījums notika pirms kādiem astoņiem gadiem vai vairāk. Es tikko kā biju nospēlējis koncertu Londonā un nesu vijoli futlārī, kas nebija pārāk stingrs. Man bija ādas vijoļsoma, ļoti glīta no skata, taču – kā vēlāk izrādījās – tā nebija pārāk laba izvēle. Es nokritu pa kāpnēm. Par laimi, pats neko nelauzu, taču uz vijoles bija daudz plaisu un lūzumu. Labošanas darbi bija ilgi un dārgi. Pēc tiem arī vijoles vērtība kritās. Turklāt, viss notika īsi pirms Ziemassvētkiem. Togad man nebija paši jaukākie svētki mūžā (smejas).

Vai Stradivari vijolēm nepieciešamas īpašas rūpes, īpaši futlāri?
Nē, vajadzīgs tikai ciets futlāris. Pēc šī negadījuma, es vienmēr izvēlos labu somu instrumentam.

Jūs esat ceļā līdz 340 dienām gadā. Kā tiekat galā ar rutīnu: lidmašīnas, koncerti, atkal lidmašīnas, intervijas...
Pati ceļošana tiešām ir rutīna, taču koncerti nekad! Uz skatuves es gūstu milzum daudz adrenalīna. Nekad mūžā neesmu padomājis: ‘Ak, atkal jāspēlē koncerts’. Man koncerti vienmēr ir kas saviļņojošs un liek sirdij pukstēt straujāk. Rutīna iestājas starpposmos, kad nākas ierasties laikus lidostās, gaidīt savus reisus, piedalīties intervijās. Te rutīna ir diezgan jūtama.

Visu laiku esot ceļā, nepietrūkst māju?
Es ceļoju, būdams jau pavisam mazs. Pēc tam sekoja četri gadi Ņujorkā, kad studēju. Pirmos divus gadus pavadīju kopmītnēs, bet nākamos īrējot dzīvokļus kopā ar citiem studentiem. Dzīvesvieta bieži mainījās. Līdz ar to man nekad nav īsti bijusi māju sajūta. Jā, bērnībā bija, taču pat tad man katru nedēļas nogali vajadzēja ceļot pie saviem skolotājiem.
Kādus vienpadsmit divpadsmit pēdējos gadus var teikt, ka atrodos nemitīgā ceļā. Pēc diviem turnejā pavadītiem mēnešiem parasti iegriežos mājās, lai paņemtu citas drēbes. Augstākais mājās pavadu nedēļu, parasti tur iegriežos vien divas trīs dienas. Līdz ar to nav sajūtas, ka esi atgriezies mājās, pat, ja esi ieradies tajās (smejas)!

Vai atliek laika ari citām nodarbēm, piemēram, hobijiem?
Mans pirmais un pats elementārākais „hobijs” ir garšīgi paēst. Tāpat es cenšos atrast laiku, lai nedaudz paskrietu. Pēdējās dienās to izdarīt bijis grūti, jo dienas režīms ir ļoti saspringts, taču mazliet pasportot vienmēr ir labi. Vēl mani fascinē arhitektūra.

Kas ir jūsu tuvākie draugi?
Ja man jāatbild pavisam godīgi, tie ir cilvēki, ar kuriem kopā strādāju. Viņi ir tie, ar kuriem kopā arī ceļoju. Cilvēki parasti teic, ka tu nevari izveidot patiesu draudzību ar kolēģiem, ar kuriem kopā strādā, bet es ļoti ceru, ka viņi maldās savos uzskatos.

Kā radās ideja par pop un rokdziesmu aranžēšanas vijolei? Kādā vecumā pats sev atklājāt rokmūziku?
Man šķiet, tas bija sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu vecumā, kad atgriezos skolā [līdz tam Deivids Garets mācījās mājās pie privātskolotājiem. – Aut.]
Rokmūzikas skaņdarbu izpildīšana uz vijoles nebija vienas dienas lēmums. Man visu laiku paticis eksperimentēt. Sākotnēji mēs ar Franku van den Heijdenu ierakstījām daudz demo versiju. Tās nebija citu komponistu skaņdarbu kaverversijas, bet oriģināldarbi. Kad es tos piedāvāju ierakstu kompānijai, viņi pavīpsnāja un pateica, ka nepatīk. Turpināju eksperimentēt. Sākotnēji pamēģināju amerikāņu svingu, bet ierakstu kompānijai arī tas nepatika. Tad pievērsos klasikai un izmantoju perkusiju elementus. Es ļāvos eksperimentiem, nedomājot, ka tas novedīs pie lieliem panākumiem. Pieturējos pie domas: lai ko darītu, es vēlos to izbaudīt. Man vienmēr bijis svarīgi izbaudīt radošo procesu. Pat pašos pirmsākumos, kad mainīju mūzikas žanrus no viena uz otru.

Vai arī bērnībā devāt priekšroku klasikai?
Protams. Šo „protams” saku, jo nepazinu citu mūziku. Mani vecāki neklausījās populāro mūziku. Mājās dzirdēju tikai klasiku. Man nebija ne jausmas, ka eksistē arī cita.

Jums uz rokas ir tetovējums „rock’n’roll”. Vai tas nozīmē, ka sirds dziļumos roks patiesībā ir tuvāks nekā klasika?
Nē, nē, nē – klasika vienmēr bijusi manā sirdī, bet rokenrols ir uz ādas (smejas)!

Pēc skološanās mājās iestājāties Džuliarda mūzikas koledžā.
Pirms tam bija – Vācijā to sauc par Oberschule – kas sākas 16 gadu vecumā un ilgst divus gadus, līdz saņem savu grādu. Šajā vecumā es atgriezos skolā, kur pēkšņi bija skolēnu pilnas klases...

Tas nebija grūti?
Ja pavisam godīgi, bija daudz vieglāk nekā mācīties pie privātskolotājiem!
Skolā tev nav jāatbild uz katru klasē uzdoto jautājumu, jo ir vēl citi skolēni, kas atbild. Tev pašam sanāk kaut ko pateikt labi, ja divas trīs reizes stundā. Skolojoties pie privātskolotājiem, tev vienmēr nākas atbildēt. Vienmēr jāspēj koncentrēties. Vienmēr jābūt izpildītam mājasdarbam, jo – ticiet man – viņi to pārbaudīs, ja esiet vienīgais skolēns!
Tieši tāpēc mācīties normālā skolā man šķita daudz jo daudz vieglāk.

Skolā sadraudzējāties ar citiem vienaudžiem?
Ne īsti. Man nebija viegli atrast sev draugus, jo uz citu fona es biju dīvains. Bez savas sabiedriskās dzīves. Gadiem ilgi man līdzās bija tikai klasiskās mūzikas izpildītāji un klasikas skolotāji, pat mani vecāki klausījās tikai klasisko mūziku.
Man pat nebija sava ģērbšanās stila. Līdz piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumam es aizvien valkāju to, ko man nopirka mamma. Vai dažkārt arī tētis. Man pašam nebija ne jausmas, kā ģērbjas mani vienaudži, jo līdzās nebija mana vecuma cilvēku. Ja arī pazinu kādu savā vecumā, arī viņš spēlēja vijoli, neapmeklēja parasto skolu un neorientējās tajā, ko citi vienaudži velk mugurā.

Bet jūsu brālis un māsa?
Pat mans brālis un māsa neko prātīgu nevalkāja (sirsnīgi smejas). Viņi nebija populāri skolā, tā, ka nebija padomdevēji pie kā varētu vērsties (smejas).

Koledžai naudu pelnījāt kā modelis. Kā dabūjāt šo darbu?
Man uz ielas pienāca aģents un uzaicināja.

2013. gadā nospēlējāt galveno – Nikolo Paganīni – lomu filmā „Sātana vijolnieks”. Pēcāk par filmu karjeru esat teicis „Nedomāju, ka esmu tam radīts”.
Ja godīgi, neatceros, ka būtu teicis šos vārdus. Varbūt ar to biju domājis, ka neesmu aktieris. Es šo lomu pieņēmu, jo tajā bija daudz vijoļspēles ainu un tas man ir ļoti pazīstams.
Mans sapnis vienmēr bijis sarakstīt skaņu celiņu filmai. Mums ar Franku van den Heijdenu bija dota šāda iespēja. Emocionālas mūzikas radīšana filmai prasīja daudz smaga darba. Bet tas bija mana sapņa piepildījums!

Vai vijoli vienmēr un visur ņemat līdzi?
Ja došos atvaļinājumā, es visticamāk to atstāšu tomēr mājās, jo nevēlos šajā laikā vingrināties. Ja paņemšu instrumentu līdzi, noteikti spēlēšu. Tā, ka dažkārt ir labi vijoli atstāt mājās.
Taču lielākoties tā patiešām ir ar mani! Vijole ir daļa manas dzīves. Man vienmēr ir kas jāsagatavo vai arī rodas jaunas idejas. Un ir labi, ja vijole ir līdzi.

Interesanti
* Deividam bija četri gadi, kad tēvs nopirka vijoli vecākajam brālim. Taču Aleksandrs bija raudulīgāks, kad vecāki spieda spēlēt un tie vairs neuzstāja.
* Piecu gadu vecumā Deivids saņēma pirmo balvu par vijoles spēlēšanu.
* Septiņu gadu vecumā viņš jau studēja vijoļspēli Lībekas konservatorijā.
* 13 gadu vecumā Deivids ierakstīja divus albumus.
* Tēvs uzskatīja, ka dēls visu iemācījies no privātskolotājiem un studijas koledžā ir liekas. Mācību maksu Džuliarda skolai Deivids pelnīja, strādājot par modeli.
* Deivida mamma Dava-Marija Gareta ir amerikāņu balerīna, bet tēvs Georgs Bongarts vācu jurists, kurš brīvajā laikā spēlēja vijoli.
* Kad mazais Deivids sāka gūt pirmos panākumus, vecāki izlēma, ka skatuves vārdam dēls turpmāk izmantos mammas pirmslaulību uzvārdu, jo tas ir vieglāk izrunājams.
* Garetam ir vairāk nekā 300 gadus veca Stradivari vijole, kas novērtēta 4 miljonu eiro vērtībā.
* Vairāk nekā vienu miljonu eiro vērtās 1772. gadā radītās Gvadanini vijoles labošanas darbi prasīja septiņus mēnešus un izmaksāja 67 000 eiro.
* Deividam ir dzīvoklis Ņujorkā un Berlīnē.
* Viņam nekad dzīvē nav bijusi automašīna.
* Garetu bieži slavē par ģērbšanās stilu. Viņš iztiek bez stilista. Tā ir paša gaume. Iemīļota atribūtika ir galvaskausi, gan uz krekliņiem, gan rotaslietās.
* Viņu bieži pielīdzina futbolistam Deividam Bekhemam.
* Ja Deividam būtu bērni, viņš tiem nespiestu spēlēt vijoli.
* Viņam ir vecāks brālis Aleksandrs, kurš ir precēts ģimenes cilvēks, un jaunāka māsa Elena.
* Ja Garets nebūtu mūziķis, viņš būtu baņķieris.